Skip to Content

Wednesday, September 18th, 2019

Lemti nepadoties: latviešu ceļotāju neticamie piedzīvojumi Tibetā – bez atļaujām un bezceļos

Closed
by October 20, 2016 General

Grāmatas iepriekšējo fragmentu par bandītu uzbrukumu lasiet šeit, bet par piedzīvojumiem uz senā Zīda ceļa – šeit.

Rietumtibeta

Lemti nepadoties: latviešu ceļotāju neticamie piedzīvojumi Tibetā – bez atļaujām un bezceļos

Foto: Shutterstock

“Pasaulē ir daudz ceļotājiem grūti sasniedzamu vietu. Par vienu no šādām vietām varētu uzskatīt Rietumtibetu. Neskatoties uz to, ka uz turieni ved daļēji asfaltēti ceļi, tūristiem šeit nokļūt ir ļoti problemātiski, jo Ķīnas varas iestādes nelabprāt ļauj apmeklēt šo teritoriju.

Ārzemnieki pašā Tibetas rietumu galā ir ļoti reti viesi, un vietējie, satiekot baltos cilvēkus, neslēpti izrāda savu izbrīnu. Šis apgabals kļūtu vieglāk pieejams, ja Ķīnas varas iestādes atceltu vai mīkstinātu stingros autotūrisma noteikumus šajā reģionā. Man tā arī nekļuva skaidrs, kā mums izdevās pārliecināt Ķīnas varas iestādes par to, lai dod atļauju izbraukt cauri Kašmiras pierobežas zonai un Rietumtibetai. Varbūt uz viņiem atstāja iespaidu mūsu iepriekšējās autoekspedīcijas, kuru aprakstus viņiem nosūtījām, bet iespējams, ka viņi cilvēkus, kas 36 gadus vecās ugunsdzēsēju mašīnās brauc cauri Ķīnai uz Melburnu, uzskatīja par pilnīgi jukušiem un domāja, ka līdz šejienei nekad netiksim…

Ir 25. jūlijs, un mēs pamostamies Tibetas pašā rietumu galā blakus sālsezeram. Mašīnās valda drausmīgs haoss un netīrība — viss ir klāts ar biezu putekļu slāni. Izrādās, ka pēc 4500 metru augstumā pavadītās nakts visi jūtas puslīdz labi, vismaz nevienam nav sākusies plaušu vai smadzeņu tūska. Lai kā arī negribētos, jāķeras pie mašīnu remontdarbiem. Valdis atkal rakņājas pa motortelpu, bet es montēju atpakaļ nokritušo aizmugures nodalījuma sienu. Par laimi, tā nav nopietni deformēta. Valda mašīna dīvainā kārtā pielec pati no sevis, un motors darbojas normāli. Iespējams, pagājušās nakts kratīšanās pa “veļas dēli” devusi arī kaut ko pozitīvu.

Kad sākam braukt, ceļš kļūst arvien labāks, un pēc brīža jau esam uz asfalta. Ceļš ved lejup, pēc 15 kilometriem 4200 metru augstumā mums priekšā paveras milzīgais Bangonco ezers un, kaut arī tajā ir auksts ūdens, dodamies peldēties. Visi jūtamies ļoti netīri, jo kopš izbraucām no Kašgaras tā pa īstam nav iznācis nomazgāties. Augstkalnu ezera vēsais ūdens mūs patīkami atspirdzina un šķiet, ka kalnu slimība nevienu vairs nemoka. Varbūt tāpēc, ka visu pagājušo nakti uzturējāmies virs 5000 metriem un 4200 metru augstumā, šobrīd jau varam justies gluži normāli.

Tibetā kalni vairs nešķiet tik vienmuļi kā Sjiņdzjanā. Ap Bangongco ezeru tālumā plešas zaļa ieleja, kur ganās jaku un aitu ganāmpulki, bet tālumā visapkārt redzamas sniegotas kalnu virsotnes. Pirmā tibetiešu pilsētiņa ir Rutoga, kur mēs beidzot varam uzpildīt degvielu “normālā” benzīntankā. 10 kilometrus no Rutogas atrodas sens tibetiešu klosteris no Guge karaļvalsts laikiem.

Previous
Next